ROGERA AKROIDA NĀVES NOGALINĀŠANA - VAKARIŅAS FERNLIJĀ Astounding Stories of Super-Science October 2022, autors Astounding Stories, ir daļa no HackerNoon grāmatu emuāru sērijas. Jūs varat pāriet uz jebkuru nodaļu šajā grāmatā . šeit Astounding Stories of Super-Science October 2022: ROGERA AKROIDA NĀVES NOGALINĀŠANA - VAKARIŅAS FERNLIJĀ Autors: Agata Kriste Bija tikai dažas minūtes pirms pusastoņiem, kad es piezvanīju pie Fernlijas parka durvīm. Durvis ar apbrīnojamu punktualitāti atvēra Parker, sulainis. Nakts bija tik skaista, ka es biju izvēlējies nākt kājām. Es iegāju lielajā kvadrātveida zālē, un Parker mani atbrīvoja no mēteļa. Tieši tad Akroids sekretārs, patīkams jauns puisis vārdā Reimon, izgāja cauri zālei pa ceļam uz Akroida kabinetu, viņa rokas pilnas ar papīriem. “Labvakar, dakter. Nāc uz vakariņām? Vai arī tas ir profesionāls izsaukums?” Pēdējais bija atsauce uz manu melno somu, ko biju nolikusi uz ozolkoka lādītes. Es paskaidroju, ka gaidu izsaukumu uz dzemdību gadījumu jebkurā brīdī, tāpēc biju ieradies gatavs ārkārtas izsaukumam. Reimon pamāja un devās tālāk, saucot pāri plecam:— “Ieejiet viesistabā. Jūs zināt ceļu. Dāmas būs lejā pēc mirkļa. Man tikai jāaiznes šie papīri pie Akroida kunga, un es viņam pateikšu, ka jūs esat šeit.” Reimon parādīšanās brīdī Pārkers bija aizgājis, tāpēc es biju viens zālē. Es nokārtoju kaklasaiti, ieskatījos lielā spogulī, kas tur karājās, un devos pie durvīm32 tieši manā priekšā, kas, kā es zināju, bija viesistabas durvis. Es pamanīju, tieši tad, kad pagriezu rokturi, skaņu no iekšpuses — loga aizvēršanos, kā es domāju. Es to atzīmēju, varu teikt, pilnīgi mehāniski, nepiešķirot tam nekādu nozīmi. Es atvēru durvis un iegāju iekšā. Kad es to darīju, es gandrīz sadūros ar Mis Raselu, kura iznāca ārā. Mēs abi atvainojāmies. Pirmo reizi es novērtēju saimnieces un domāju, cik viņa kādreiz ir bijusi skaista sieviete — patiesībā, cik vien tas attiecas, joprojām ir. Viņas tumšie mati nebija krāsoti ar sirmumu, un, kad viņai bija krāsa, kāda viņai bija šajā mirklī, viņas stingrā izskata kvalitāte nebija tik acīmredzama. Pilnīgi zemapziņā es brīnījos, vai viņa bija bijusi ārā, jo viņa elsoja, it kā būtu skrējusi. “Baidos, ka esmu dažas minūtes par agru,” es teicu. “Ak! Es nedomāju. Ir pāri pusastoņiem, doktors Šepards.” Viņa brīdi klusēja pirms teikšanas: “Es — nezināju, ka jūs šovakar esat gaidīts vakariņās. Akroida kungs to nebija minējis.” Es ieguvu nenoteiktu iespaidu, ka manas vakariņas viņu kaut kā neapmierināja, bet es nevarēju iedomāties, kāpēc. “Kā ar ceļgalu?” es jautāju. “Tas pats, paldies, dakter. Man jāiet tagad. Akroida kundze būs lejā pēc mirkļa. Es — es tikai nācu šeit, lai paskatītos, vai ziedi ir kārtībā.” Viņa ātri izgāja no istabas. Es devos uz33 logu, brīnoties par viņas acīmredzamo vēlmi attaisnot savu klātbūtni istabā. Kad es to darīju, es redzēju to, ko, protams, būtu varējis zināt visu laiku, ja vien būtu piepūlējies par to padomāt, proti, ka logi bija gari franču logi, kas atveras uz terasi. Skaņa, ko biju dzirdējis, tāpēc nevarēja būt loga aizvēršanās. Pilnīgi nejauši, vairāk lai novērstu prātu no sāpīgām domām nekā kāda cita iemesla dēļ, es nodarbināju sevi, mēģinot uzminēt, kas varētu būt izraisījis attiecīgo skaņu. Ogle uz uguns? Nē, tā nebija nekāda skaņa. Atvilktne no kumodes piespiesta? Nē, ne jau tā. Tad mana acs tika piesaistīta tam, ko, manuprāt, sauc par sudraba galdiņu, kura vāks paceļas, un caur stiklu, kurā var redzēt saturu. Es devos pie tā, pētīdams lietas. Tur bija viens vai divi sudraba gabali, karalim Kārlim I piederoša bērnu kurpīte, daži ķīniešu nefrīta tēli un diezgan daudz Āfrikas priekšmetu un kuriozu. Vēlēdamies tuvāk apskatīt vienu no nefrīta tēliem, es pacēlu vāku. Tas izslīdēja no manām rokām un nokrita. Tūlīt es atpazinu skaņu, ko biju dzirdējis. Tas bija šis pats galdiņa vāks, kas tika aizvērts klusi un uzmanīgi. Es atkārtoju darbību vienu vai divas reizes savai apmierināšanai. Tad es pacēlu vāku, lai tuvāk izpētītu saturu. Es joprojām biju noliecies virs atvērtā sudraba galdiņa, kad istabā ienāca Flora Akroida. Diezgan daudz cilvēku nepatīk Flora Akroida, bet34 neviens nevar viņu neapbrīnot. Un saviem draugiem viņa var būt ļoti burvīga. Pirmā lieta, kas jūs viņā pārsteidz, ir viņas ārkārtējais skaistums. Viņai ir īsti skandināvu gaiši zeltaini mati. Viņas acis ir zilas — zilas kā Norvēģijas fjorda ūdeņi, un viņas āda ir krēms un rozes. Viņai ir kvadrātveida, zēniski pleci un nelieli gurni. Un nogurušam medicīnas vīrietim ir ļoti atsvaidzinoši sastapties ar tik perfektu veselību. Vienkārša, tieša angļu meitene — es varu būt vecs modes, bet es domāju, ka īstais produkts ir ļoti grūti pārspējams. Flora pievienojās man pie sudraba galdiņa un izteica herētiskas šaubas par to, vai karalim Kārlim I kādreiz ir bijusi bērnu kurpīte. “Un jebkurā gadījumā,” turpināja Mis Flora, “visa šī lietu sagādāšana, jo kāds tās valkāja vai lietoja, man šķiet, ir pilnīgas muļķības. Viņi tās tagad vairs nenēsā vai nelieto. Pildspalva, ar kuru Džordžs Eliots rakstīja The Mill on the Floss — tādas lietas — nu, tā galu galā ir tikai pildspalva. Ja jūs patiešām interesē Džordžs Eliots, kāpēc gan neiegādāties The Mill on the Floss lētā izdevumā un neizlasīt to.” “Es domāju, ka jūs nekad nelasāt tādas vecas, novecojušas lietas, Mis Flora?” “Jūs kļūdāties, doktors Šepards. Man patīk The Mill on the Floss.” Man tas bija diezgan patīkami dzirdēt. Lietas, ko jaunās sievietes mūsdienās lasa un apgalvo, ka bauda, mani burtiski biedē. “Jūs mani vēl neesat apsveicis, doktors Šepards,” teica Flora. “Vai neesat dzirdējis?” Viņa izstiepa savu kreiso roku. Tās trešajā pirkstā bija izsmalcināti iestiprināta viena pērle. “Es apprecēšos ar Ralfu, jūs zināt,” viņa turpināja. “Tēvocis ir ļoti priecīgs. Tā mani patur ģimenē, saprotat.” Es paņēmu abas viņas rokas savējās. “Mana dārgā,” es teicu, “es ceru, ka jūs būsiet ļoti laimīga.” “Mēs esam saderinājušies apmēram mēnesi,” Flora turpināja ar savu vēso balsi, “bet tas tika paziņots tikai vakar. Tēvocis sakārtos Krustakmeņus un dos tos mums, lai dzīvotu, un mēs izliksimies par zemniekiem. Patiesībā mēs ziemā medīsim, pilsētai sezonā, un tad dosimies jahtot. Man patīk jūra. Un, protams, es ļoti interesēšos par draudzes lietām un apmeklēšu visas māmiņu sapulces.” Tobrīd Akroida kundze iebrauca, pilna ar atvainošanos par nokavēšanos. Man jāatzīst, ka es ienīstu Akroida kundzi. Viņa ir tikai ķēdes un zobi un kauli. Ļoti nepatīkama sieviete. Viņai ir maza, blāva, akmeņaina zila acs, un lai cik arī būtu gāzīgi viņas vārdi, tās acis vienmēr paliek vēsi spekulatīvas. Es devos pie viņas, atstādams Floru pie loga. Viņa man iedeva sauju dažādu mezgliņu un gredzenu, ko saspiest, un sāka runāt izvērsumi. Vai viņa bija dzirdējusi par Floras saderināšanos? Tik piemērota visos veidos. Dārgie jaunie cilvēki bija iemīlējušies no pirmā acu uzmetiena. Tik ideāls pāris, viņš tik tumšs un viņa tik gaiša. “Es jums nevaru pateikt, mana dārgā doktore Šeparda, atvieglojums mātes sirdij.” Akroida kundze nopūtās — cieņa viņas mātes sirdij, kamēr viņas acis palika gudri novērojošas pret mani. “Es brīnījos. Jūs esat tik vecs mīļākais mans R Džerijs. Mēs zinām, cik daudz viņš uzticas jūsu spriedumam. Tik grūti man — savā stāvoklī, kā nabaga Sesila atraitne. Bet ir tik daudz kaitinošu lietu — norēķini, jūs zināt — tas viss. Es pilnībā ticu, ka Rodžers plāno veikt norēķinus par dārgajiem Floru, bet, kā jūs zināt, viņš ir tikai dīvains attiecībā uz naudu. Ļoti parasti, esmu dzirdējis, starp vīriešiem, kas ir rūpniecības kapteiņi. Es brīnījos, jūs zināt, vai jūs varētu vienkārši viņu par šo tēmu? Flora jūs ļoti mīl. Mēs jūtam, ka esat pilnīgi vecs draugs, lai gan mēs esam iepazinušies tikai nedaudz vairāk kā divus gadus.” leetle iztaustīt Akroida kundzes daiļrunība tika pārtraukta, kad viesistabas durvis atvērās vēlreiz. Es biju priecīgs par pārtraukumu. Man nepatīk jaukties citu darīšanās, un man nebija nekādas vēlmes uzrunāt Akroidu par Floras norēķiniem. Vēl mirkli es būtu bijis spiests to pateikt Akroida kundzei. “Jūs pazīstat majoru Blantu, vai ne, dakter?” “Jā, protams,” es teicu. Daudzi cilvēki pazīst Hektoru Blantu — vismaz pēc reputācijas. Viņš ir nošāvis vairāk savvaļas dzīvniekus neparastās vietās nekā jebkurš dzīvs cilvēks, es domāju. Kad jūs viņu pieminat, cilvēki saka: “Blant — jūs nedomājat lielo dzīvnieku mednieku, vai ne?” Viņa draudzība ar Akroidu mani vienmēr nedaudz ir mulsina. Abi vīrieši ir tik pilnīgi atšķirīgi. Hektors Blants ir varbūt piecus gadus jaunāks par Akroidu. Viņi izveidoja37 draudzību agrā dzīvē, un, lai gan viņu ceļi ir novirzījušies, draudzība joprojām turpinās. Apmēram reizi divos gados Blants pavada divas nedēļas Fernlijā, un milzīga dzīvnieka galva ar apbrīnojamu ragu skaitu, kas jūs fiksē ar stiklainu skatienu, tiklīdz ieiet pa priekšējām durvīm, ir pastāvīgs atgādinājums par draudzību. Blants tagad bija ienācis istabā ar savu īpašo, apzinīgo, bet kluso soli. Viņš ir vidēja auguma vīrietis, stabili un diezgan spuraini uzbūvēts. Viņa seja ir gandrīz mahagonija krāsas un ir īpaši bezizteiksmīga. Viņam ir pelēkas acis, kas rada iespaidu, ka vienmēr skatās uz kaut ko, kas notiek ļoti tālu. Viņš runā maz, un tas, ko viņš saka, tiek teikts saraustīti, it kā vārdi tiktu izspiesti pret viņa gribu. Viņš tagad teica: “Kā jums iet, Šepard?” savā parastajā straujajā veidā, un tad stāvēja kvadrātveidā pie kamīna, skatoties virs mūsu galvām, it kā redzētu kaut ko ļoti interesantu, kas notiek Timbuktu. “Majors Blants,” teica Flora, “es vēlos, lai jūs man pastāstītu par šīm Āfrikas lietām. Esmu pārliecināta, ka jūs zināt, kas tas viss ir.” Esmu dzirdējis, kā Hektors Blants tiek raksturots kā sieviešu nīdējs, bet es pamanīju, ka viņš pievienojās Florai pie sudraba galdiņa ar to, ko varētu aprakstīt kā steigšanos. Viņi kopā noliecās virs tā. Es baidījos, ka Akroida kundze atkal sāks runāt par norēķiniem, tāpēc es ātri izteicu dažus piezīmes par jauno smaržīgo zirņu šķirni. Es zināju, ka ir jauna smaržīgā zirņu šķirne, jo „Daily Mail” man to bija teicis tītā rītā.38 Akroida kundze neko nezina par dārzkopību, bet viņa ir tāda sieviete, kurai patīk šķist informētai par dienas tēmām, un viņa arī lasa „Daily Mail”. Mēs spējām diezgan saprātīgi sarunāties, līdz pie mums pievienojās Akroids un viņa sekretārs, un tūlīt pēc tam Pārkers paziņoja par vakariņām. Mana vieta pie galda bija starp Akroida kundzi un Floru. Blants sēdēja pie Akroida kundzes otras puses, un Džefrijs Reimons — blakus viņam. Vakariņas nebija jautrs pasākums. Akroids bija acīmredzami aizņemts. Viņš izskatījās nelaimīgs un ēda gandrīz neko. Akroida kundze, Reimons un es uzturējām sarunu. Flora šķita ietekmēta no sava tēvoča depresijas, un Blants atgriezās pie savas parastās klusēšanas. Tūlīt pēc vakariņām Akroids aptina savu roku ap manu un aizveda mani uz savu kabinetu. “Kad mēs būsim iedzēruši kafiju, mēs vairs netraucēsim,” viņš paskaidroja. “Es teicu Reimonam parūpēties, lai mūs netraucētu.” Es klusi viņu pētīju, nešķietami. Viņš bija skaidri pakļauts kādai stiprai satraukumam. Minūti vai divas viņš staigāja pa istabu, tad, kad Pārkers ienāca ar kafijas paplāti, viņš nosēdās atpūtas krēslā pie kamīna. Kabinetis bija ērts dzīvoklis. Grāmatplaukti aizpildīja vienu sienu. Krēsli bija lieli un apvilkti ar tumši zilu ādu. Pie loga atradās liels rakstāmgalds, kas bija noklāts ar papīriem, kas bija kārtīgi apzīmēti un sakārtoti. Apaļā galdā atradās dažādi žurnāli un sporta laikraksti. “Man nesen ir atgriezies sāpes pēc ēšanas,” Akroids nejauši piezīmēja, uzņemoties kafiju. “Jums man jāiedod vēl dažas no jūsu tabletēm.” Man šķita, ka viņš centās radīt iespaidu, ka mūsu konference ir medicīniska. Es attiecīgi palīdzēju. “Es tā domāju. Es paņēmu dažas līdzi.” “Labs vīrs. Pasniedziet tās tagad.” “Tās ir manā somā zālē. Es tās dabūšu.” Akroids mani apturēja. “Netraucējieties. Pārkers tās dabūs. Atnesiet dakteres somu, vai ne, Pārker?” “Ļoti labi, kungs.” Pārkers aizgāja. Kad es gatavojos runāt, Akroids pacēla roku. “Vēl ne. Pagaidi. Vai tu neredzi, ka esmu tik nervozā stāvoklī, ka gandrīz nevaru sevi savaldīt?” To es redzēju gana skaidri. Un man bija ļoti nemierīgi. Visādas nelaimīgas sajūtas mani pārņēma. Akroids gandrīz nekavējoties runāja atkal. “Pārliecinies, ka logs ir aizvērts, vai ne?” viņš jautāja. Nedaudz pārsteigts es piecēlos un aizgāju pie tā. Tas nebija franču logs, bet parasts bīdāmais logs. Smagās zilās samta aizkari bija aiz tā aizvilkti, bet pats logs augšpusē bija atvērts. Pārkers atkal ienāca istabā ar manu somu, kamēr es vēl biju pie loga. “Viss ir kārtībā,” es teicu, iznākot atkal istabā. “Jūs uzlikāt aizbāzni?” “Jā, jā. Kas jums kaiš, Akroid?” Durvis tikko bija aizvērušās aiz Pārkera, citādi es nebūtu uzdevis jautājumu. Akroids pagaidīja minūti pirms atbildes. “Esmu elle,” viņš lēni teica pēc minūtes. “Nē, neuztraucieties par tām nolādētajām tabletēm. Es to teicu tikai Pārkeram. Kalpotāji ir tik ziņkāri. Nāciet šurp un apsēdieties. Arī durvis ir aizvērtas, vai ne?” “Jā. Neviens nevar dzirdēt; neuztraucieties.” “Šeparda kungs, neviens nezina, ko esmu izcietis pēdējās divdesmit četras stundas. Ja vīrieša māja viņam sabruktu drupās, mana ir sabrukusi. Šī Ralfa lieta ir pēdējā pile. Bet par to tagad nerunāsim. Tas ir tas cits — tas cits —! Es nezinu, ko ar to darīt. Un man drīzumā ir jāizlemj.” “Kas ir par problēmu?” Akroids klusēja minūti vai divas. Viņš šķita dīvaini nevēlīgs sākt. Kad viņš runāja, jautājums, ko viņš uzdeva, nāca kā pilnīgs pārsteigums. Tas bija pēdējais, ko es gaidīju. “Šeparda kungs, jūs apkalpojāt Ešliju Ferāru viņa pēdējās slimības laikā, vai ne?” “Jā, tā bija.” Viņam šķita vēl grūtāk formulēt nākamo jautājumu. “Vai jūs nekad nebijāt aizdomīgs — vai jums kādreiz ienāca prātā — ka — nu, ka viņu varētu būt saindēts?” Es klusēju minūti vai divas. Tad es izlēmu, ko teikt. Rodžers Akroids nebija Karolīna. “Es jums teikšu patiesību,” es teicu. “Tobrīd man nebija nekādu aizdomu, bet kopš tā laika — nu, mana māsa tikai pievērsās nejaušām runām, kas man radīja šo domu. Kopš tā laika es nevaru to atgūt. Bet, ziniet, man nav nekāda pamata šīm aizdomām.” “Viņš saindēts,” teica Akroids. tika Viņš runāja blāvā, smagā balsī. “Kas?” es asi jautāju. “Viņa sieva.” “Kā jūs to zināt?” “Viņa pati man to teica.” “Kad?” “Vakar! Mans Dievs! Vakar! Šķiet pirms desmit gadiem.” Es pagaidīju minūti, un tad viņš turpināja. “Jūs saprotat, Šeparda kungs, es jums to saku konfidenciāli. Tas nedrīkst iziet tālāk. Man vajadzīga jūsu padoma — es nevaru nest visu smagumu pats. Kā es tikko teicu, es nezinu, ko darīt.” “Vai jūs varat man pastāstīt visu stāstu?” es teicu. “Es joprojām esmu tumsā. Kā Fērras kundze jums atzinās?” “Tas ir šādi. Pirms trim mēnešiem es lūdzu Fērras kundzei precēties ar mani. Viņa atteicās. Es lūdzu viņu vēlreiz, un viņa piekrita, bet atteicās ļaut man publiski paziņot par saderināšanos līdz viņas sērošanas gada beigām. Vakar es viņu apmeklēju, norādot, ka ir pagājis gads un trīs nedēļas kopš viņas vīra nāves, un ka vairs nevar būt iebildumu pret saderināšanās kļūšanu par42 sabiedrības īpašumu. Es biju pamanījis, ka viņa dažas dienas ir bijusi ļoti dīvaina. Tagad, pēkšņi, bez mazākās brīdinājuma, viņa pilnībā sabruka. Viņa — viņa man visu pastāstīja. Viņas naids pret savu brutālo vīru, viņas augošā mīlestība pret mani, un — šausmīgais līdzeklis, ko viņa bija lietojusi. Inde! Mans Dievs! Tā bija aukstasinīga slepkavība.” Es redzēju Akroida sejā riebumu, šausmas. Tātad Fērras kundzei tas bija redzams. Akroids nav lielo mīļotāju tips, kurš var piedot visu mīlestības dēļ. Viņš ir pamatā labs pilsonis. Viss, kas viņā bija vesels un veselīgs un likumpaklausīgs, tam visam ir pilnībā jābūt novērstam no viņas atklāsmes mirklī. “Jā,” viņš turpināja zemu, vienmuļā balsī, “viņa visu atzinās. Šķiet, ka ir viena persona, kas visu laiku ir zinājusi — kas viņu ir šantažējis par milzīgām summām. Tas bija tās spriedzes dēļ, kas viņu gandrīz noveda līdz neprātam.” “Kas bija tas vīrietis?” Pēkšņi manu acu priekšā uzcēlās Ralfa Patona un Fērras kundzes attēls blakus. Viņu galvas tik tuvu viena otrai. Es jutu īslaicīgu satraukuma dvesmu. Ko darīt, ja — ak! — bet tas taču ir neiespējami. Atcerējos Ralfa atklātību pašā pēcpusdienā. Absurdi! “Viņa man neatteica viņa vārdu,” Akroids lēni teica. “Patiesībā viņa neprecīzi neteica, ka tas ir vīrietis. Bet, protams —” “Protams,” es piekritu. “Tam jābūt vīrietim. Un jums nav nekādu aizdomu?” Atbildē Akroids vaidēja un nolaida galvu rokās. “Tas nevar būt,” viņš teica. “Esmu neprātīgs pat domāt par tādu lietu. Nē, es pat jums neatzīšos, kāda mežonīga aizdoma man pārskrēja pār prātu. Es jums to pateikšu. Kaut kas, ko viņa teica, lika man domāt, ka attiecīgā persona varētu būt starp maniem kalpotājiem — bet tas nevar būt. Man vajadzēja viņu pārprast.” “Ko jūs viņai teicāt?” es jautāju. “Ko es varēju teikt? Viņa, protams, redzēja, kāds šausmīgs šoks tas man bija bijis. Un tad radās jautājums, kas man jādara? Viņa bija padarījusi mani, redzat, par pēctecības dalībnieku. Viņa to visu redzēja, domāju, ātrāk nekā es. Es biju apžilbis, jūs zināt. Viņa lūdza man divdesmit četras stundas — lika man apsolīt neko nedarīt līdz tam laikam. Un viņa stingri atteicās man pateikt nelieša vārdu, kurš viņu bija šantažējis. Domāju, ka viņa baidījās, ka es uzreiz dotos un viņu piekautu, un tad viss būtu izgājis gaismā attiecībā uz viņu. Viņa teica, ka es dzirdēšu no viņas pirms divdesmit četrām stundām. Mans Dievs! Es zvēru jums, Šeparda kungs, ka man nekad neienāca prātā, ko viņa plāno darīt. Pašnāvība! Un es viņu pie tā novedu.” “Nē, nē,” es teicu. “Neuztveriet lietas pārspīlēti. Atbildība par viņas nāvi nav uz jūsu pleciem.” “Jautājums ir, ko man tagad darīt? Nabaga dāma ir mirusi. Kāpēc rakt pagātnes nepatikšanas?” “Es gan ar jums piekrītu,” es teicu. “Bet ir vēl viens punkts. Kā es varu dabūt rokās to nelieti, kas viņu noveda līdz nāvei, tikpat droši, it kā viņš būtu viņu nogalinājis. Viņš zināja par pirmo noziegumu, un viņš pieķērās tam kā kāds pretīgs grifons. Viņa ir samaksājusi sodu. Vai viņam jāiet bez soda?” “Es saprotu,” es lēni teicu. “Jūs vēlaties viņu notvert? Tas prasīs daudz publicitātes, jūs zināt.” “Jā, par to esmu domājis. Esmu līkumojis turp un atpakaļ savā prātā.” “Es piekrītu, ka ļaundarim jāsaņem sods, bet izmaksas ir jāaprēķina.” Akroids piecēlās un pastaigāja pa istabu. Drīz viņš atkal nosēdās krēslā. “Paklausieties, Šeparda kungs, pieņemsim, ka mēs to atstājam šādi. Ja no viņas nenāks ne vārds, mēs ļausim mirušajām lietām gulēt.” “Ko jūs domājat ar vārdu, kas nāks no viņas?” es zinātkāri jautāju. “Man ir spēcīgs iespaids, ka kaut kur vai kaut kādā veidā viņa ir atstājusi man ziņu — pirms viņa aizgāja. Es nevaru par to strīdēties, bet tā ir.” Es pakratīju galvu. “Viņa neatstāja nevienu vēstuli vai ziņu. Es jautāju.” “Šeparda kungs, esmu pārliecināts, ka viņa to
